RAKSTA CEĻVEDIS:
- "Es vienkārši aizgāju." No izdegšanas līdz pirmajam solim
- "Līdz vakaram vējš izpūš tarakānus no galvas." Kā ceļš kļuva par terapiju
- "Ceļš visu iedod pats." Pirmais Camino un ceļa filozofija
- Līdz ceļiem sniegā cauri Latvijai
- Baznīca kā vieta, kur mājo skaistums
- Ar 500 kilometriem par maz?
- Camino divatā. Kad ceļš aizved līdz mīlestībai
- Starp Lietuvas laukiem un Latvijas mežiem. Baltijas Camino
- "Nē" arī ir daļa no ceļa. Lietuvas Camino un prasme novilkt robežas
- Lasi arī citu rakstu sēriju par Santjago ceļu
"Es vienkārši aizgāju." No izdegšanas līdz pirmajam solim
Toreiz tas bija neticami smags gads. Es pabeidzu bakalaura studijas Mākslas akadēmijā un vienlaikus sāku strādāt uzņēmumā. Oficiāli tā bija pusslodze, taču realitātē gandrīz pilna darba diena. Paralēli – diplomdarba gads akadēmijā, divi pusaudžu vecuma bērni, ikdienas braucieni vairāk nekā stundas garumā uz darbu piepilsētā. Ģimene, māja, kuru tikko bijām iegādājušies, nepieciešamība sakārtot visu jauno sadzīvi. Un vienlaikus attiecības ar vīru sāka strauji pasliktināties. Darbā radās konflikti ar kolēģiem. Tas viss kopā pārvērtās nepārtrauktā stresā.
Es ļoti skaidri atceros to dienu. Atceros pat stundu, kad aizgāju. Mūsu mājās bija paredzēta liela tikšanās – 25 vai 30 cilvēki: draugi, ģimenes, bērni. Un dienu pirms tam es vīram pateicu: "Saki, ko gribi. Saki, ka esmu saslimusi, sajukusi prātā – vienalga. Bet es eju prom."
Es vienkārši uzvilku sporta apavus, izgāju Jūrmalā un sāku iet.
Gāju no rīta līdz saulrietam. Un nekādas ballītes nebija. Nākamajā dienā palūdzu mani aizvest līdz vietai, kur iepriekšējā dienā biju apstājusies, un atkal devos ceļā. Atkal gāju visu dienu. Vairs neatceros, cik brīvdienu toreiz bija pēc kārtas – divas, trīs vai četras –, bet katru dienu turpināju iet.
Tā es gāju gar jūru. Kādā brīdī nodomāju: "Labi, jūra, es tevi mīlu, bet ar to vairs nepietiek. Iešu uz Liepāju." Taču vajadzēja kādu mērķi. Kaut vai punktu B kartē. Tā viss sākās.
Līdz martam biju aizgājusi līdz Liepājai. Gāju brīvdienās, kad izdevās atrast brīvu dienu, dažreiz atvaļinājuma laikā. Cik atceros, tikai vienu vai divas reizes speciāli paliku kaut kur pa nakti. Viss notika pakāpeniski, soli pa solim. Iemācījos izmantot kartes, plānot maršrutus, izmantot sabiedrisko transportu. Meklēju veidus, kā neatgriezties pa to pašu ceļu. Ideālais variants bija atstāt automašīnu maršruta beigās, jo vakarā vairs nav spēka nekur braukt. Ar autobusu nokļūsti sākumpunktā, noej divdesmit, divdesmit piecus vai trīsdesmit kilometrus un finišē tur, kur atstāta mašīna. Tehniski tas izskatījās šādi. Taču patiesībā viss bija daudz dziļāk.
Blakus dažādiem šī ceļa senajiem maršrutiem Francijā, Spānijā, Portugālē, ir tapis oficiāls šī ceļa posms – Camino Latvija. Kopumā Latvijas maršruts ir apmēram 562 km garš – sākas Valkā un ved cauri Latvijai, tālāk turpinoties Lietuvā, Polijā, Vācijā, Francijā un Spānijā.
"Līdz vakaram vējš izpūš tarakānus no galvas." Kā ceļš kļuva par terapiju
Tagad saprotu, ka tolaik jau atrados nopietnas neirozes, izdegšanas un gandrīz depresijas stāvoklī. Raustījās acs, raustījās kāja – organisms signalizēja visos iespējamajos veidos. Emocionālais stāvoklis bija ļoti smags. Vēlāk man teica, ka, ja toreiz nebūtu sākusi iet, visticamāk, būtu nonākusi kādā klīnikā. Taču, tā kā sāku iet, daudz kas mainījās.
Ļoti labi atceros šo sajūtu: tu sāc iet un pakāpeniski atkal sāc sadzirdēt sevi.
Es nekad neklausos mūziku. Neklausos audiogrāmatas. Neko. Jo man ceļa lielākā vērtība ir iespēja būt vienatnē ar sevi. Sadzirdēt sevi. Parunāt ar sevi. Vai vienkārši paklusēt.
Praktiski uzreiz sāku iet ar nūjām. Tā ir brīnišķīga lieta. Kad uznāk dusmas, aizkaitinājums vai sakrātais stress, nūjas ir ģeniāls izgudrojums. Var vienkārši sist ar tām pa zāli, zemi vai krūmiem. Tas ir neticami efektīvs veids, kā atbrīvoties no spriedzes.
Jeļena Vihrova: Vai toreiz saprati, ka iešana tevi glābj, vai vienkārši sekoji iekšējam impulsam?
Zoja Golubeva: Nē. Toreiz vispār nelasīju neko līdzīgu un nemeklēju nekādas metodes. Vēlāk mani ļoti pārsteidza, ka pēc gadiem, kad izgāju rehabilitāciju pēc smagas izdegšanas, dzirdēju speciālistus sakām, ka pirmais, ko viņi iesaka, ir iet. Man tas jau sen bija kļuvis par glābiņu, ko biju atradusi intuitīvi.
Ejot es ļoti daudz fotografēju. Skaistumu apkārt, jūru, krastā izskalotos celmus, saknes, vēja nogāztos kokus. Daudzas no šīm fotogrāfijām vēlāk pārtapa gleznās – mākoņi, jūra, ainavas.
Taču vissvarīgākais notika manī pašā. Dienas sākumā es devos ceļā ļoti smagā stāvoklī. Man bija slikti. Es raudāju. Kliedzu. Situ ar nūjām pa zemi. Domās runāju ar cilvēkiem, ar kuriem bija konflikti vai nepateiktais. Runāju pati ar sevi. Bet vakarā notika kaut kas pārsteidzošs.
Es nekad negāju ātri. Ātrums man nebija svarīgs. Svarīgs bija pats process. Taču līdz vakaram no noietajiem kilometriem ķermenis bija tik noguris, ka tik tikko kustējās. Kopā ar šo fizisko nogurumu galva kļuva arvien skaidrāka. Toreiz es pat kaut kur piezīmēs pajokoju, ka līdz vakaram vējš izpūš tarakānus no galvas.
Protams, tie nepazūd pavisam. Cilvēks paliek tas pats cilvēks. Viss, kas tevi veidojis 16, 18 vai 25 gadu vecumā, nekur nepazūd. Taču tie "tarakāni", kurus rada stress, trauksme un izdegšana, tiešām sāk izgaist.
Mums tas bija īsts kultūras šoks. Visu dzīvi bijām ceļojušas komfortabli: labas viesnīcas, normāli apstākļi, ģimenes ceļojumi. Divas princeses, kuras pieradušas gulēt mīkstās gultās.
Un tad pēkšņi izrādās, ka alberģē [svētceļnieku naktsmītnes – red.] vienā telpā var nakšņot 20, 30 vai pat 40 cilvēki. Divstāvu un trīsstāvu gultas. Līdzi jāņem auklas, knaģi un drošības adatas, jo katru vakaru būs jāizmazgā zeķes un veļa, bet no rīta tās jāpiestiprina žāvēšanai tieši pie mugursomas.
Vislielākais pārsteigums mums bija ūdens. Mājās mēs praktiski nedzērām krāna ūdeni. Labākajā gadījumā pudelēs pildītu. Bet te visi svētceļnieki mierīgi pildīja ūdeni no strūklakām un avotiem. Trešajā vai ceturtajā dienā man saplīsa ūdens rezervuārs. Mēs joprojām nēsājām līdzi milzīgus krājumus – pa trim litriem ūdens, ēdienu un visu pārējo. Un tad kādu rītu visi veikali izrādījās slēgti. Bija brīvdiena. Nopirkt ūdeni nebija iespējams.
Mēs atradām kādu atvērtu bāru un nopirkām divas mazas puslitra pudeles. Visu dienu gājām gar upi. Ik pēc dažiem kilometriem bija norādes: "Dzeramais ūdens." Avoti. Strūklakas. Ūdens ņemšanas vietas. Katrā pilsētā. Katrā ciemā. Visur. Bet mēs turpinājām stiept savas pudeles. Un tad mums pēkšņi pielēca... Mēs to nosaucām par "ūdens dienu".
Mēs sapratām, ka ceļš visu dod pats. Ja vajadzēs ūdeni – tas būs. Ja vajadzēs ēdienu – tas būs. Ja gribēsies pusdienot vietā ar skaistu skatu – pēc kāda laika noteikti tur nonāksi. Viss jau ir sagatavots. Un ceļš to nepārtraukti parāda. Tev nav jākontrolē katrs sīkums.
Tieši to Camino māca visvairāk – atteikties no liekām domām, liekām mantām, liekām gaidām un cerībām.
Viens no svarīgākajiem atklājumiem bija uzticēšanās ceļam. Uzticēšanās ceļam. Uzticēšanās dzīvei. Protams, vēlāk bija situācijas, kad šo mācību atcerējos ļoti viegli. Bet bija arī tādas, kad nācās to burtiski izcīnīt cauri savam spītīgumam un vēlmei visu kontrolēt. Tomēr tieši šī izpratne man ir palikusi uz visu mūžu. Visgrūtākais ir par to laikus atcerēties. Jo mēs nepārtraukti aizmirstam. Apmaldāmies apstākļos, steigā un ikdienas rūpēs.
Protams, mums šķiet, ka tieši mēs visu kontrolējam.
Jā, it kā turētu pasauli uz saviem pleciem. Bet pietiek atlaist kontroli, uzticēties, un ceļš sāk piepildīt vēlmes. Ir gadījušies patiešām neticami stāsti.
Atceros, pirmajā gadā ejam pa ceļu. Briesmīgs karstums, saule cepina, apkārt pakalni un lauku takas. Un pēkšņi draudzenei neizturami sagribējās kolu. Vienkārši līdz nepārvaramai vēlmei.
Mēs uzkāpjam kārtējā pakalnā, aizgriežamies aiz tā un pēkšņi ieraugām māju. Bet pie mājas stāv "Coca-Cola" automāts! Vienkārši nekurienes vidū!
Pieejam klāt. Nospiežam pogu. Automāts nestrādā. Nu labi. Jau pati doma par kolu bija materializējusies. Un burtiski pēc 15 vai 20 minūtēm mēs nonākam kādā pļavā, kur ir kafejnīca – tur ir auksta kola un viss, ko vien var vēlēties. Tas bija ļoti smieklīgi un vienlaikus ļoti simboliski.
Līdz ceļiem sniegā cauri Latvijai
Toreiz nedēļas laikā nogājām apmēram 200 kilometru. Sākām pie Francijas un Spānijas robežas. Bet viss Ziemeļu maršruts līdz Santjago ir gandrīz 900 kilometru garš. Es nolēmu, ka nākamajā gadā turpināšu. Nopirku biļetes. Un tad pienāca 2020. gada marts. Burtiski dažas dienas pirms izlidošanas viss aizvērās. Camino tika atcelts. Visi sēdēja mājās. Pārlaidām pavasari. Tad maijā ierobežojumus nedaudz atviegloja. Un es sapratu – nē, mājās es nesēdēšu. Iekāpu mašīnā un no Rīgas devos Lietuvas virzienā.
Tieši tajā gadā Latvijā sāka aktīvi veidot savu Camino posmu. Brīvprātīgie ieguldīja milzīgu darbu – pārbaudīja maršrutus, vienojās par naktsmītnēm, uzstādīja norādes. Tas patiešām ir kolosāls darbs.
Precīzi neatceros, vai tajā laikā maršruts jau bija pilnībā publicēts. Iespējams, bija. Taču es kļuvu par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas to izgāja uzreiz pēc marķējuma pabeigšanas.
Viņi paši tikai tikko bija pabeiguši ceļa pārbaudi. Tikko bija uzlikuši norādes. Atceros tos koka putnu būrīšus ar gliemežvākiem – Camino simbolu. Tā bija neticama sajūta – apzināties, ka vari vienkārši iziet no mājas un doties ceļā.
Latvijas maršrutu es nogāju divos posmos. Pēc tam vēl bija posms no Rīgas līdz Liepājai un neliels gabals pa Lietuvas teritoriju. Tad pienāca nākamā ziema. Man dzimšanas diena ir janvāra beigās. Kopš 30 gadu vecuma katru gadu dzimšanas dienā es noteikti devos uz kādu jaunu vietu. Tas bija mans noteikums. Un tad atkal – lokdauns [mājsēde]. Viss slēgts. Un es nodomāju – jūs mani neapturēsiet!
Tieši tajā laikā brīvprātīgie testēja maršrutu no Igaunijas robežas līdz Rīgai. Tas vēl nebija pat publicēts. Es palūdzu viņiem maršruta trasi. Viņi atsūtīja man testa versiju. Vēlāk maršruts tika nedaudz koriģēts, lai gan kopumā palika gandrīz tāds pats. Es apsolīju to nevienam neizplatīt un devos ceļā.
Deviņas dienas ziemā. Ne gluži no pašas robežas – vienu posmu nācās izlaist, jo tur nebija iespējams pārnakšņot. Iedomājieties šo ainu: visa valsts sēž mājās ierobežojumu laikā, pēc pulksten desmitiem vakarā spēkā ir komandantstunda, bet es līdz ceļiem sniegā eju pa Latviju. Tieši tad par mani sāka rakstīt mediji. Žurnālisti brauca intervēt, jo visi sēdēja mājās, bet es gāju savu Camino.
Baznīca kā vieta, kur mājo skaistums
Vēlāk sapratu, ka ar šiem īsajiem maršrutiem man vairs nepietiek. Kad pirmo reizi gājām pa Spāniju, sāku apzināties kādu ļoti svarīgu lietu. Kad sāc iet un pieņem ceļa filozofiju, mainās tava iekšējā pasaule. Es nevaru teikt, ka kļuvu reliģioza. Nevaru arī teikt, ka iepriekš tāda būtu bijusi. Taču pašu Camino nav iespējams nošķirt no tā reliģiskajām saknēm. Visapkārt ir baznīcas, kapelas un katedrāles. Un man kā māksliniecei baznīca kļuva ne tikai par garīgu telpu, bet arī par skaistuma, spēka un radošuma vietu.
Tu nekad nezini, ko ieraudzīsi, atverot kārtējās durvis. Tu pieej pie nelielas lauku baznīciņas vai milzīgas katedrāles. Atver durvis. Un dažreiz burtiski nespēj spert nākamo soli. Tik neaptverami skaisti tas ir.
Luterāņu baznīca var būt ļoti vienkārša, bez greznības, taču ar neticamu miera atmosfēru. Bet tā var būt arī milzīga baroka katedrāle, piepildīta ar tumsu un gaismu, gleznām, kokgriezumiem un detaļām, kuras gribas aplūkot bezgalīgi ilgi. Katru reizi tas kļūst par atklājumu.
Man šķiet, ka dzīve ir iekārtota tieši tāpat. Katrs jauns solis var aizvest pie kaut kā tāda, kas burtiski aizrauj elpu. Tāpēc, ieejot baznīcā, es vienmēr apstājos. Apsēžos. Klausos. Sajūtu. Dažreiz klusēju. Dažreiz sarunājos pati ar sevi. Dažreiz – ar augstāku spēku. Dažreiz vienkārši raudu. Reizēm manī ir tik dziļš klusums, ka atliek vien pateicība par šo klusumu.
Tad rodas jautājums. Kad mūsu dzīvē notiek šādi apbrīnas pilni mirkļi, vai mēs protam apstāties? Vai arī skrienam tālāk, domājot: "Par to padomāšu vēlāk." Vai mums pietiek laika, atmiņas un uzmanības, lai izbaudītu šo brīdi un nepaskrietu tam garām?
Man gribas apstāties arvien biežāk. Tieši to man ir iemācījis ceļš.
Sanāk, ka Camino māca nevis meklēt kaut ko jaunu un tiekties pēc arvien vairāk, bet ieraudzīt to, kas jau ir blakus?
Pats pārsteidzošākais ir tas, ka Camino laikā tev gandrīz nekad negribas vairāk. Tā ir ļoti dīvaina sajūta. Tur tu nonāc pateicības stāvoklī. Pateicībā par to, kas jau ir dots.
Katrs mazais notikums kļūst svarīgs. Katra diena paliek atmiņā.
Šo gadu laikā esmu pabijusi ļoti daudzās vietās. Taču, tiklīdz sāku atcerēties Camino, es burtiski varu vēlreiz iziet visu maršrutu savā atmiņā. Es atceros kokus. Atceros pakalnus. Atceros smaržas. Atceros skaņas. Atceros, kas atradās aiz nākamā ceļa līkuma. Tas viss tik dziļi iespiežas atmiņā.
Ar 500 kilometriem par maz?
Pirms četriem gadiem Spānijā es vienā reizē nogāju 500 kilometru. Pagaidām tas ir mans personīgais rekords gan laika, gan attāluma ziņā. Tikko esmu atgriezusies no jauna pārgājiena. Līdz 500 kilometriem šoreiz neaizgāju, sanāca apmēram 450.
Taču, ja saskaita visu ceļu kopš 2018. gada, skaitļi kļūst pavisam neticami.
Toreiz es gandrīz trīs nedēļas gāju viena. 500 kilometru. Taču tieši šis pārgājiens man iemācīja ļoti svarīgu lietu. Es sevi pārāk stipri dzinu uz priekšu. Neatpūtos nevienu dienu. Nepārtraukti skaitīju kilometrus, jo atvaļinājuma laiks bija ierobežots. Man ļoti gribējās sasniegt Finisterri – pēdējo punktu okeāna krastā, uz kuru pēc Santjago dodas daudzi svētceļnieki.
Es gāju pa 30, 35 kilometriem dienā. Dažreiz gandrīz 40. Karstumā. Es burtiski sevi nodzinu līdz spēku izsīkumam. Sapratu, ka tā nedrīkst. Pat ja iekšējais dialogs turpinās, pat ja tu daudz ko saproti, no sevis nevar prasīt neiespējamo. 18 dienas pēc kārtas iet no rīta līdz vakaram bez atpūtas ir ārkārtīgi grūti.
Turklāt toreiz es vēl nopirku skaistus, bet pilnīgi nepiemērotus sporta apavus. Pēc dažām dienām kājas bija tulznās. Tikai pēc četrām vai piecām dienām nonācu pilsētā, kur varēju nopirkt normālus pārgājienu apavus, tāpēc piedzīvojumu arī netrūka. Tieši tad es sapratu vēl vienu svarīgu lietu.
Šis ceļš māca rūpēties par sevi. Patiesi rūpēties par sevi.
Ir vēl kāds stāsts, kas šodien man šķiet ļoti zīmīgs. Pēc tiem 500 kilometriem es nonācu Finisterrē. Mana lidmašīna mājup izlidoja no Santjago de Kompostelas. Līdz pašai Santjago man vēl bija palikuši aptuveni 200 kilometru. Aizbraucu turp ar autobusu, nonācu slavenajā laukumā pie katedrāles, kur ierodas visi svētceļnieki. Cilvēki apskaujas. Fotografējas. Raud aiz laimes. Jo daudzi ir gājuši tieši šī mirkļa dēļ.
Kamēr ej pa ceļu, tu nepārtraukti satiec vienus un tos pašus cilvēkus. Kāds iet ātrāk, kāds lēnāk, taču jūs atkal un atkal krustojaties dažādās vietās. Rodas īpaša ceļa un kopības sajūta.
Un tad es stāvu šajā laukumā un pēkšņi saprotu, ka jūtos kā svešiniece. Necienīga atrasties šeit. Jo es taču nebiju atnākusi kājām. Es biju atbraukusi ar autobusu. Man bija kauns atrasties šajā laukumā. Tagad tas šķiet absurdi. Taču toreiz tā bija pilnīgi reāla sajūta.
Es atgriezos mājās. Draugi man teica: "Tu nogāji 500 kilometru. Vai tu vispār apzinies, ko tas nozīmē?" Taču man bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai to pieņemtu, lai atļautu sev priecāties un pārstātu noniecināt savu ceļu tikai tāpēc, ka kāds cits bija nogājis vairāk. Tā bija ļoti svarīga mācība.
Camino divatā. Kad ceļš aizved līdz mīlestībai
Tieši tajā laikā mēs jau sākām sazināties ar Denisu (Deniss Evins – Zojas Golubevas dzīvesbiedrs – autora piezīme). Kamēr es gāju šos 500 kilometrus, sākās mūsu sarakste. Vēl nebija sarunu par to, ka esam pāris. Nebija nekādu vienošanos. Tas bija pats sākums. Vēlāk mēs sākām satikties, un pēc pusgada viņš piekrita doties Camino kopā ar mani. Mēs aizlidojām un nogājām aptuveni 350 kilometrus. Tas bija brīnišķīgi. Jo visu šo gadu laikā esmu sapratusi vienu lietu – esmu mēģinājusi iet kopā ar dažādiem cilvēkiem, taču ir tikai divi cilvēki, ar kuriem es patiešām varu iet Camino – mana draudzene, ar kuru šis stāsts sākās, un Deniss.
Pirmajās dienās mēs ar Denisu vēl vērojām viens otru. Bet jau otrajā vai trešajā dienā kļuva skaidrs – viss ir labi. Tiesa, viņš bija apsolījis čīkstēt, bet tā arī nečīkstēja.
Es joprojām uzskatu, ka Camino ir ideāls veids, kā pārbaudīt, vai tu vari būt kopā ar cilvēku. Ne tikai noiet divas nedēļas pa ceļu, bet arī dzīvot kopā pēc tam, veidot attiecības un dalīt ikdienu. Šāda pārgājiena laikā kļūst skaidrs gandrīz viss.
Pēc šī Camino es pēkšņi sapratu vēl vienu svarīgu lietu – ja toreiz, kad gāju Liepājas virzienā, es bēgu no apstākļiem, no sevis pašas, no cilvēkiem un dažādiem dzīves notikumiem, tad pēc vairākiem gadiem viss bija mainījies. Mēs ar Denisu kopā nonācām Santjago. Pēc tam kopā aizgājām līdz Finisterrei – līdz pašai zemes malai. Un izrādījās, ka esmu nonākusi tieši pie tā, no kā reiz bēgu. Es nonācu attiecībās, kas balstītas uz savstarpējas cieņas, savstarpējas mīlestības, atbalsta un patiesas intereses vienam par otru. Būtībā es bēgu no tā trūkuma. Galu galā tieši pie tā arī nonācu.
Tāpēc man šķiet, ka Camino filozofija un pati iespēja iet, domāt, sarunāties ar sevi, ieraudzīt brīnumus un nonākt dīvainās, absurdās vai smieklīgās situācijās – tas viss arī ir ceļš. Ceļš to dara pārsteidzoši saudzīgi. Jo reizēm, lai mēs saprastu kādas svarīgas lietas, dzīve mums sagatavo ļoti skarbas mācības. Bet šeit tev vienkārši piedāvā iet. Vienkārši staigāt. Un pēkšņi izrādās, ka milzīgs daudzums lietu vai nu atkrīt pašas no sevis, vai arī kļūst daudz saprotamākas.
Starp Lietuvas laukiem un Latvijas mežiem. Baltijas Camino
Pirms diviem gadiem es aizgāju no lielas korporācijas, kurā ieņēmu atbildīgu amatu. Es biju ļoti smagi izdegusi. Tik ļoti, ka devos uz rehabilitāciju klīnikā. Es godīgi strādāju ar sevi, jo sapratu – man ir ļoti slikti. Turklāt ne tikai psiholoģiski, bet jau arī fiziski. Man bija vajadzīgs pusotrs gads, lai smadzenes atkal sāktu normāli funkcionēt. Lai es atkal spētu domāt, rakstīt, pieņemt lēmumus, veikt vadītāja darbu. Vispār pilnvērtīgi dzīvot. Tas bija īsts sabrukums. No malas šķiet, ka tu dzīvo, strādā un viss ir kārtībā, taču iekšpusē viss ir pavisam citādi.
Pēc tam, apmēram pirms gada, varbūt pat nedaudz agrāk, mēs ar Denisu sākām strādāt pie izstādes. Darba bija ļoti daudz. Mēs nepārtraukti sazinājāmies, tikāmies, risinājām dažādus jautājumus. Un pēkšņi es sajutu pazīstamu sajūtu. To pašu sajūtu, kas reiz jau mani bija aizvedusi līdz izdegšanai. Es to uzreiz atpazinu un nodomāju – nē, šoreiz es aiziešu agrāk. Tieši tāpēc mans pēdējais Camino izrādījās pavisam citāds. Es nogāju 450 kilometrus pa Lietuvu 18 dienās. Godīgi sakot, šīs 18 dienas paskrēja kā viens mirklis.
Tomēr bija kāda dīvaina sajūta. Man nepatika šis ceļš. Es visu laiku centos saprast – kāpēc, kas nav kārtībā, kas ir mainījies, kāpēc man vairs nesagādā prieku tas, kas agrāk sniedza tik daudz prieka? Pamazām es sāku saprast. Pirms pusotra gada es pārcēlos dzīvot pie Denisa. Mainījās rajons. Mainījās dzīves ritms. Es pārstāju vakaros doties pastaigās, lai gan agrāk to darīju nepārtraukti, sāku sevi attaisnot, teicu, ka man nepatīk šis rajons, ka man pietrūkst plašuma. Ka, lūk, ja apkārt būtu vairāk atvērtas telpas, viss būtu citādi... Es izdomāju neskaitāmus skaidrojumus tam, kāpēc kaut ko nedaru.
Bet tad nāca Lietuva, 18 dienas pēc kārtas man tika dots tieši tas, ko biju lūgusi... Pirmās trīs vai četras dienas bija mežs, bet visu pārējo laiku – lauki. Bezgalīgi lauki. Neticams plašums. Tik milzīgs, ka pēc pāris nedēļām šķiet, ka tas sāk ar tevi sarunāties. Un tad es pēkšņi sapratu: "Bet tu taču pati to gribēji! Tu pusgadu vai pat gadu lūdzi tieši to. Ceļš tev iedeva precīzi to, ko tu biji lūgusi!"
Vēl es sapratu, cik ļoti mēs esam izlutināti ar mūsu dabas skaistumu. Pie mums patiešām ir neticami skaisti. Ja runājam par pašas takas iespaidiem, tad man Latvija un Spānija šķiet daudz interesantākas.
Lietuvieši ir lieli malači. Tur viss ir apsēts, viss ir apstrādāts, viss darbojas, katrs zemes pleķītis tiek izmantots. Taču, ja runājam tieši par kājāmgājēju maršrutu, tad bieži vien tās ir vienkārši grants ceļi lauku vidū. Dažreiz divas dienas pēc kārtas ej un neredzi ne veikalu, ne ciemu. Gar maršrutu dzīvo ļoti maz cilvēku.
Vietējie stāstīja, ka liela daļa zemes pieder lieliem uzņēmumiem. Tie iegulda tehnikā, apstrādā laukus, un visa teritorija tiek izmantota lauksaimniecībai. Nav neviena pamesta zemes gabala. Tas patiešām iespaido. Taču vienlaikus rada arī citu sajūtu. Vietās, kur nav meža, pastaigai pietrūkst daudzveidības.
Latvijā viss ir citādi. Tu ej cauri neticami skaistām vietām. Viens no maniem mīļākajiem posmiem ir no Valmieras Cēsu virzienā. Tā ir vienkārši fantastika! Tad Sigulda. Tad Līgatne. Gandrīz visu laiku apkārt ir elpu aizraujoša daba. Pat ziemas maršruts, kas vietām bija diezgan ekstrēms, man atmiņā palicis tieši skaistuma dēļ. Toreiz bija milzīgas kupenas, ceļi, pa kuriem nācās burtiski lauzties uz priekšu. Dažreiz vajadzēja lēkt sniegā no ceļa malas, lai palaistu garām automašīnu. Bija mazliet bailīgi. Bet neaptverami skaisti. Pēc tam atkal jūra. Tad meži. Pakalni. Upju krasti. Stāvkrasti. Daugavas ainavas. Lai kur paskatītos – visapkārt skaistums.
Bet kur ir labāka infrastruktūra?
Ja runājam par nakšņošanu, tad Camino infrastruktūra vispār ir brīnišķīga lieta. Tev nav vajadzīga telts. Parasti pat guļammaiss nav nepieciešams. Lai gan šoreiz Lietuvā guļammaiss mani vairākas reizes izglāba. Nezinu, vai tas bija saistīts ar konkrētiem cilvēkiem vai vienkārši tā sakrita apstākļi, bet trijās vietās man nācās gulēt tieši guļammaisā, jo gultasveļa bija tik netīra, ka citas iespējas vienkārši nebija.
Īpaši atmiņā palika viena māja. Tur bija netīrība, smaka un pilnīgs haoss. Vienīgais tīrais, kas tur bija, – gultasveļa. Precīzāk sakot, salīdzinoši tīra. Pēc tam pirmo reizi astoņu gadu laikā es uzrakstīju negatīvu atsauksmi.
Es ierakstīju svētceļnieku grupās un pajautāju, vai tas ir normāli un vai man tas būtu vienkārši jāpacieš. Jo manī joprojām dzīvoja vecais priekšstats: "Tu taču esi svētceļnieks. Tev pazemīgi jāiztur grūtības." Uz vietas es neko neteicu, ielīdu guļammaisā, pārnakšņoju, taču vēlāk sapratu, ka man ir svarīgi dzirdēt citu viedokli.
Reakcija bija ļoti interesanta. Atbalsts bija milzīgs. Cilvēki rakstīja, ka par šādām lietām ir jārunā. Tas nav kaprīžu jautājums. Tas ir jautājums par cieņu pret cilvēkiem.
Tad es sapratu, ka arī tā ir Camino mācība. Ne tikai paciest, ne tikai būt pateicīgam, bet arī spēt godīgi pateikt: "Nē. Tā nevajadzētu būt." Un nejust par to vainas sajūtu. Nedomāt, ka ir neērti izteikt aizrādījumu. Nebaidīties novilkt savas robežas.
Tāpēc daudzi brīnās, kad dzird no manis, ka otro reizi tieši šo maršrutu es vairs neietu. Ne tāpēc, ka man nepatika Lietuva. Ne tāpēc, ka man nepatika cilvēki. Man nepatika pats ceļš. Lai gan, ja padomā dziļāk, iemesls pat nav tajā. Domāju, viss sākās ar to, ka es jau domās biju devusies tālāk. Es taču eju no mājām. Man ir Latvija, tad Lietuva, tālāk Polija, pēc tam Vācija, Francija un galu galā Spānija. Ja paskatās ceļa kartē, līdz Santjago man ir palikuši mazāk nekā četri tūkstoši kilometru. Un, iespējams, es jau neapzināti visu sāku salīdzināt ar Spānijas Camino.
Tur ir īpašas alberģes – svētceļnieku naktsmītnes. Lietuvā viss ir organizēts nedaudz citādi. Tur biežāk tie ir cilvēki, kuri vienkārši atver tev sava nama durvis. Taču princips ir ļoti līdzīgs. Oficiālā Camino brīvprātīgie Lietuvā, tāpat kā citās valstīs, nodarbojas ar naktsmītņu meklēšanu. Tā var būt viesu māja, viesnīca vai kāds vietējais iedzīvotājs. Viņi vienojas, ka noteikts vietu skaits būs pieejams svētceļniekiem par īpašu cenu.
Pat ja parastā nakšņošanas cena ir 50 vai 60 eiro, svētceļniekiem tā parasti ir ierobežota. Dažviet tie ir desmit eiro, citviet 15, 20 vai 22. Tas vairs nav īsti bizness. Drīzāk tas ir atbalsts ceļam, palīdzība un līdzdalība.
Lietuvā lielākā daļa naktsmītņu man izmaksāja no 10 līdz 20 eiro.
Ir cilvēki, kuri paši reiz izgājuši Camino un tagad uzņem svētceļniekus savās mājās. Tā var būt viena istaba, piebūve pie mājas vai neliela viesu māja. Ja šādas iespējas nav, brīvprātīgie cenšas vienoties ar pašvaldībām. Man vairākas reizes gadījās tieši šādi varianti. Piemēram, kādā ciematā ir telpas, kas iepriekš gandrīz netika izmantotas. Tās pielāgo svētceļniekiem – saliek gultas, ierīko virtuvi, dušu un rada pašus nepieciešamākos apstākļus. Viss ir tīrs un sakopts. Tevi piereģistrē, un par simbolisku samaksu, parasti ap 10 eiro, tu vari pārnakšņot.
Zinu, ka Latvijā bija gadījums, kad vienā maršruta posmā vispār nebija iespējams nodrošināt naktsmītnes. Tad viena no brīvprātīgajām nopirka nelielu vienistabas dzīvokli, saviem spēkiem to izremontēja, un tagad tur var apmesties svētceļnieki. Tā cilvēki atbalsta ceļu.
Es zinu, ka aktīvistu starpā ir sadalīti dažādi maršruta posmi. Viņi paši tos iziet, pārbauda marķējumu, seko līdzi dzeltenajām bultām un gliemežvāku zīmēm, sazinās ar naktsmītņu īpašniekiem, pārliecinās, lai ceļā nebūtu nogāztu koku, sabrukušu tiltiņu vai citu problēmu. Viņi patiešām ļoti rūpīgi uzrauga maršrutu. Tāpēc, kad uzrakstīju to ierakstu, atbalsts no viņu puses bija neticams. Viņi lieliski saprot, cik tas ir svarīgi. Lielākajai daļai no viņiem tas nav darbs. Viņi to dara bez atlīdzības. Tas ir viņu sirds aicinājums, daļa no viņu dzīves. Ja viņi iesaka oficiālo maršrutu un oficiālās naktsmītnes, viņi jūtas par tām atbildīgi. Ja cilvēks nonāk vietā, ko rekomendē Camino, un sastopas ar nopietnām problēmām, tas met ēnu arī uz viņu darbu. Tāpēc reakcija bija tik emocionāla.
"Nē" arī ir daļa no ceļa. Lietuvas Camino un prasme novilkt robežas
Pēc tās nakts vecmāmiņas smakojošajā pagrabā es atkal devos ceļā. Tā bija viena no skaistākajām dienām visā pārgājienā. Neticams ceļš, mežs, šauras takas. Kaut kāda kūrortpilsētiņa, sanatorija. Pat neatceros tās nosaukumu, bet apkārt bija pārsteidzoši skaisti. Un tad kādā ciemā man pienāca klāt gados vecāks vīrietis ar žilbinošu smaidu un perfekti taisniem mākslīgajiem zobiem. Viņš pajautāja, kurp es dodos, un, izdzirdējis par manu maršrutu, piedāvāja saīsināt ceļu. Pēc viņa teiktā, esot kāds īsāks maršruts, pa kuru jau pēc stundas varētu nonākt vajadzīgajā vietā. Es atvēru kartes. Man bija vairākas lietotnes, GPS un profesionāla maršruta karte, taču nekur nebija redzams ceļš, par kuru viņš runāja. Vīrietis tikai atmeta ar roku un teica, ka visu mūžu šeit dzīvojis un apkārtni pazīst labāk par jebkuru karti. Es noticēju, pateicos viņam un aizgāju.
Pirmie septiņi vai astoņi simti metru bija normāli. Bet tad sākās neizbrienams mežs. Pēc tam nātres. Tad lauks. Tad svešas govju ganības. Tad ciņi. Tad kaut kāda mežonīga upīte, kurai pat nevarēja piekļūt. Un tieši tad es salūzu. Es kliedzu, raudāju, lamājos, lādēju to vīrieti. Lādēju pati sevi, jautāju, kāpēc vispār tur līdu, mēģināju atrast kaut mazāko taciņu. Beigās nonācu pie viensētas, kuru ieskāva žogs. Tur bija vecmāmiņa un trīs suņi. Viņa paskatījās uz mani un paskaidroja, ka tālāk iziet nav iespējams. Nācās griezties atpakaļ. Rezultātā trīs stundu laikā biju pavirzījusies tikai pāris kilometrus no vietas, kur satiku šo vīrieti.
Kad atgriezos uz maršruta un paskatījos kartē, izrādījās, ka priekšā vēl ir astoņi kilometri. Bet pulkstenis jau rādīja sešus vai septiņus vakarā. No mājām biju izgājusi septiņos no rīta. Es biju pilnīgi izsmelta.
Joprojām dusmojos, lamājos, sašutu, bet tad pienāca nākamais rīts, un es sapratu, ka, visticamāk, viņš vienkārši gribēja palīdzēt. Jā, es joprojām mazliet uz viņu dusmojos, taču šī stāsta galvenā mācība nebija par viņu, tā bija par mani. Par to, ka man nav jāpiekrīt visam pēc kārtas. Man nav jānakšņo pagrabā tikai tāpēc, ka man ir piedāvāta naktsmītne. Man nav jāguļ netīrā gultasveļā. Man nav jādodas nezināmā virzienā tikai tāpēc, ka kāds ļoti pārliecinoši un ļoti laipni iesaka citu ceļu. Man ir jāmācās atteikt. Vienkārši pateikt: "Nē." Mierīgi. Bez vainas sajūtas. Tieši par to es toreiz gāju un domāju.
Pirmos piecus vai sešus kilometrus jau biju nogājusi un tad man pretī brauca divi nedaudz iereibuši vīri uz velosipēdiem.
– Labdien!
Viens no viņiem nolēca no velosipēda un noskūpstīja man roku. Tik sirsnīgs un draudzīgs. Viens runāja krieviski, otrs tikai lietuviski.
– Un kur jūs dodaties?
Es izstāstīju.
– Ko jūs sakāt! Jūs taču ejat nepareizajā virzienā! Jums taču jāiet uz turieni! Kā tad tā?
Bet es jau biju noskaņota citādi.
– Nē, nē. Tur es vairs neiešu.
– Bet tiešām! Tur taču ir šoseja! Ak vai! Varbūt jums vajag ūdeni? Varbūt kaut ko paēst? Jums vēl tik daudz jāiet. Jūs noteikti jāpabaro. Varbūt jūs pavadīt?
Bet tas otrs, kurš runāja tikai lietuviski, visu laiku kaut ko stāstīja savam draugam. Kādā brīdī izrādījās, ka viņš vispār grib man atdot savu velosipēdu. Tas bija ļoti smieklīgi un vienlaikus ļoti aizkustinoši. Lai gan tajā pašā rītā pēc visiem saviem piedzīvojumiem man bija pavisam cits noskaņojums.
Es iegāju veikalā. Turpat blakus bija autobusa pietura, stāvēju un domāju: "Viss. Es braucu mājās. Es padodos. Tālāk es neiešu. Viss." Tad aizgāju līdz pieturai, izrādījās, ka autobuss kursē tikai trīs reizes dienā. Turklāt tikai darba dienās. Bet bija piektdiena. Tas nozīmēja, ka nākamais autobuss būs tikai pēc divām dienām – pirmdien.
Tātad gadās brīži, kad gribas visu pamest?
Protams! Patiesībā tiek uzskatīts, ka apmēram septītajā līdz devītajā dienā iestājas tāds kā krīzes periods. Pēc tam nākamā krīze parasti pienāk pēc aptuveni trim nedēļām. Es vēl neesmu pārsniegusi trīs nedēļu robežu bez pārtraukuma, taču kopumā jā – pēc trim nedēļām jau sāc domāt: "Nu viss. Pietiek. Es gribu mājās." Tas ir diezgan tipiski. Daudziem tā notiek.
Bet kā tu saproti, ka pastaiga beidzas un sākas ceļš?
Vispirms ir jānorimst troksnim. Pirmā nedēļa ir par to, ka tu atbrīvojies no visa, kas notiek apkārt. No sadzīves trokšņa. No darba domām. No nepārtrauktā iekšējā dialoga. No visa, ko nes sev līdzi no ikdienas dzīves. Un tikai pēc tam sākas pats ceļš.
Vai Camino kādreiz beidzas?
Es tam neticu. Tas mainās, jā. Es tev jau stāstīju, ka mani iepriekšējie Camino bija pavisam citādi. Šis ir citāds. Tagad es saprotu, ka gribu iet jau divus mēnešus.
Kur tu iesi?
Droši vien caur Poliju. Bet varbūt gar jūru. Tur ir dažādi varianti. Tie, kuri Spānijā aizraujas ar Camino, pēc tam iziet vēl daudzus citus maršrutus Itālijā, Portugālē, Francijā.
Taču patiesībā nav tik svarīgi, no kurienes un uz kurieni tu ej. Katra jauna iziešana uz ceļa ir jauns sākums. Katrs ceļš ir restartēšanās.