Saruna ukraiņu valodā lasāma šeit.
Saruna krievu valodā šeit.
SATURS:
- Trampa skatījumā pasaulē jāvalda lielvarām
- Iespēja, ka ASV izveidosies autoritārisms, kļūst arvien mazāka
- Izskatās, ka republikāņi zaudēs vairākumu Kongresā
- Tramps ir atbilde uz ASV sabiedrības ultralabējās daļas pieprasījumu
- Rīga man nav sveša pilsēta, Latvija nav sveša valsts
- Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nepieņem Ukrainu un ukrainiskumu
Trampa skatījumā pasaulē jāvalda lielvarām
Jūs vadāt datorzinātņu katedru, specializējaties komplekso neironu tīklu pētījumos. Droši vien tas jums palīdz labāk saprast Trampa ārpolitikas algoritmus?
Nē, viss ir vienkāršāk – šī politika balstās principos, kas aprakstīti "Projektā 2025" – programmatiskā dokumentā, ko radījusi domnīca "Heritage Foundation". Tā jau daudzus gadu desmitus ir Republikāņu partijas ideoloģiskais štābs. Tomēr pēdējos gados tā kļuvusi par ultralabēju ideju avotu. "Projekts 2025" tika publicēts 2024. gada vasarā. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā Tramps no tā norobežojās. Pēc tam par projektu daudz runāja mediju telpā. Tagad, kad Trampa administrācija ir nostrādājusi gadu un divus mēnešus, ir vērts par to atcerēties – un mēs redzēsim, ka tajā ierakstītie ārpolitikas principi patiešām tiek īstenoti.
Atgādiniet par šiem principiem.
Nav paredzēti "tradicionālie sabiedrotie". Viss balstās tajā, ka ir "intereses", kā to saprot amerikāņu ultralabējie. Un šīs intereses pirmām kārtām attiecas uz Rietumu puslodi. Ir arī ieinteresētība, lai pasaulē pie varas būtu pēc iespējas vairāk ultralabējo partiju. Arī Eiropā par draugiem tiek uzskatītas tās valstis, kur pie varas ir ultralabējie vai labējie populisti. Bet
ar tādām valstīm kā Krievija un Ķīna Donalda Trampa administrācija gatavojas īstenot politiku, ko Amerikā sauc par transactional. To var tulkot kā "tu – man, es – tev".
Darījumi, vienošanās: tu man piekāpies šajā lietā, bet es tev – tajā; tu man atdod šo, bet es tev – to. Faktiski Trampa skatījumā pasaulē jāsaimnieko lielvarām, kuras var savstarpēji vienoties par ietekmes zonām, kundzības zonām, lai netraucētu cita citai.
Bet pārējās valstis?
Tām jāpakļaujas tādiem cilvēkiem kā viņš pats, Putins, Sji Dzjiņpins. Tātad mazām valstīm jāpakļaujas lielo valstu gribai. Tāds XIX gadsimta izolacionisma un imperiālisma sajaukums.
Viņa ārpolitikas stratēģijai taču ir arī kādi papildu elementi?
Nez vai to var uzskatīt gluži par stratēģiju, lai gan šīs tēzes no "Projekta 2025" ir ierakstītas jaunajā ASV Nacionālās drošības stratēģijā, kas tika publiskota pagājuša gada decembrī.
Iespēja, ka ASV izveidosies autoritārisms, kļūst arvien mazāka
Bieži runā par Trampa impulsīvumu.
Jā, un tas nav nekas jauns. Viņš pats par sevi ir teicis, ka ir impulsīvs cilvēks. Par to rakstīja Bobs Vudvords (laikraksta "The Washington Post" redaktors – red.) savā grāmatā "Karš" ("War", 2024). Tajā pieminēta sena 1989. gada intervija, kuru Tramps sniedza Vudvordam un Karlam Bernsteinam. Jau toreiz Tramps stāstīja, ka, pieņemot lēmumus, vadās pēc impulsiem, kādi viņam ir tajā brīdī. Ka tas tā ir arī tagad, ir redzams no pašreizējiem notikumiem.
Domāju, ka lēmums sākt karu ar Irānu drīzāk bija impulsīvs, nevis izsvērts. Ir pietiekami acīmredzams, ka Tramps neaprēķināja, kas būs tālāk, jau nākamajā dienā pēc uzbrukuma sākuma.
Vēl daži uzskata, ka, sākot karu ar Irānu, Tramps novērsa uzmanību no skandalozajiem Epstīna lietas materiāliem.
Var konstatēt, ka plašsaziņas līdzekļi patiešām pārslēgušies uz šī kara apspriešanu – amerikāņu televīzijā vairs nerunā par Epstīnu. Starp citu, gribu pievērst lasītāju uzmanību ļoti interesantajai 48 minūšu garajai senatora Šeldona Vaithausa runai Senātā – par trijstūri Epstīns–Krievija–Tramps. Vaithauss agrāk bijis federālais prokurors. Tādēļ viņš visu prot izklāstīt loģiski, pārliecinoši, ar faktiem un dokumentiem.
Par iekšpolitiku. Kā jums liekas, cik lielā mērā saglabājušās briesmas, ka varētu tikt noārdīta amerikāņu demokrātija?
Tādas ir. Tas pats "Projekts 2025" paredzēja autoritāras sistēmas izveidošanu Savienotajās Valstīs, kurā izpildvarai būtu lielas un maz ierobežotas pilnvaras. Kopš pirmajām dienām Trampa otrā administrācija rūpējās par autoritāras varas izveidošanu. Taču jo tālāk, jo mazāka iespējamība, ka tas notiks. Amerikāņu sistēmā tomēr ir daudz drošinātāju, kurus viņam neizdosies pārvarēt.
Kādus tieši?
Piemēram, tiesu vara – neskatoties uz to, ka Augstākajā tiesā, kas ir ļoti politizēta, ir republikāņu vairākums. Tomēr tur bieži tiek pieņemti lēmumi, kas Trampam nepatīk.
Ja jau ir kāds likums, tad īsti tiesneši, kādu ir vairākums, nevar to ignorēt, lai kādas nebūtu viņu ideoloģiskās, filozofiskās vai politiskās preferences. Vairākums tiesnešu pirmām kārtām paliek tiesneši. Tādējādi
tiesu vara ļoti būtiski ierobežo Trampa autoritārās iniciatīvas.
Vēl Tramps runā par tā dēvēto vēlēšanu federalizāciju, kas arī ir absolūti neiespējami, jo saskaņā ar Konstitūciju vēlēšanas rīko štati. Kongress var pieņemt likumus, kas nosaka kopīgus noteikumus, kopīgu regulējumu. Bet Savienotajās Valstīs kā nav bijis nekādas "centrālās vēlēšanu komisijas", tā arī nekad tādas nebūs. Tātad
vadīt vēlēšanas no Vašingtonas, ko gribētu Tramps, neizdosies.
Izskatās, ka republikāņi zaudēs vairākumu Kongresā
Novembrī tiks no jauna ievēlēta trešā daļa ASV parlamenta Senāta un visa Pārstāvju palāta. Ko var gaidīt?
Ja vēlēšanas notiktu šodien, domāju, ka republikāņi pamatīgi zaudētu. Pārstāvju palātu (Kongresa apakšpalāta – red.) – noteikti. Un tā ir vidustermiņa vēlēšanu kopējā tendence – prezidenta partija zaudē vietas, jo vienmēr ir vēlētāji, kas ir neapmierināti ar to, ka prezidents nepilda solījumus, par kuriem viņi balsojuši. Pašlaik Pārstāvju palātā republikāņiem ir pavisam neliels pārsvars, dažas vietas. To ir viegli zaudēt.
Tomēr runā, ka republikāņiem var palīdzēt tāda viltība kā vēlēšanu apgabalu robežu maiņa.
Jā, Tramps to ir iniciējis Teksasā. Kāda ir būtība? Ir apgabali lielajās pilsētās, kur lielākoties balso par demokrātiem. To robežas tika mainītas. Pilsētu apgabalus sadalīja vairākos segmentos. Katrs no tiem tika pievienots teritorijām, kas ieskauj pilsētas un kur vairāk balso par republikāņiem.
Tādai vietējai vēlēšanu apgabalu robežu maiņai jānodrošina republikāņiem piecas papildu vietas. Tomēr demokrāti atbildēja ar vēlēšanu apgabalu robežu maiņu Kalifornijā. Abas šīs robežu maiņas tika apstrīdētas – līdz pat Augstākajai tiesai, taču abos gadījumos tiesa pateica, ka štatiem uz to bija tiesības. Tādēļ rezultāts ir 5:5.
Republikāņi šādi rīkojās arī dažos citos štatos – Misūri, Floridā. Katrā no tiem viņiem izdevās mainīt robežas vienā apgabalā. Bet nez vai tas būtiski ietekmēs rezultātus. Lai iegūtu pārsvaru, republikāņiem vajadzīgi vēl 15–20 tādu mākslīgu apgabalu, nevis viens, divi vai trīs.
Bet kāda situācija ir parlamenta augšpalātā Senātā?
Ik pēc diviem gadiem tiek pārvēlēti trešdaļa senatoru, jo viņi tiek ievēlēti uz sešiem gadiem. Šogad Senāta vēlēšanas notiks galvenokārt štatos, kuros abām partijām ir grūti atņemt vietas vienai otrai. Taču
republikāņu politika kļūst arvien nepopulārāka, par ko liecina nesenie dažu pirmstermiņa un kārtējo vēlēšanu rezultāti.
Līdz ar to Republikāņu partijas nepopularitāte var novest pie vairākuma zaudēšanas arī Senātā. Lai gan demokrātiem tādēļ var nākties labi pastrādāt ar vēlētājiem.
Tramps ir atbilde uz ASV sabiedrības ultralabējās daļas pieprasījumu
Jūs pilnīgi negatīvi vērtējat Trampa politiku. Tomēr daži analītiķi, kas ir partejiski neitrāli, uzskata, ka arī viņa darbībā var atrast kaut ko pozitīvu. Jo viņš nojaucot to, kas kļuvis arvien dzīvotnespējīgāks. Un tādēļ vajadzīgi jauni risinājumi, jāizstrādā jauni mehānismi, sistēmas.
Bet ko viņš nojauc? ASV attiecības ar sabiedrotajām valstīm? Tramps bojā attiecības ar Kanādu, Dāniju, ar citiem Eiropas partneriem. Savienoto Valstu iekšienē viņš rada naida atmosfēru, šķeļ sabiedrību. Tramps nojauc to, kas tika šūts kopā gadiem, vismaz kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus.
Visas administrācijas pirms viņa – gan demokrātu, gan republikāņu –, centās darīt kaut ko, kas apvienotu valsti. Piedāvāja projektus, pie kuriem visa valsts strādātu ar iedvesmu. Teiksim, ceļu būvniecība visā valstī, kuru iniciēja prezidents Eizenhauers. Vai vēlāk – projekts par cilvēku lidojumu uz Mēnesi. Tajos pašos 60. gados tika pieņemti likumi par pilsoņu tiesībām, pārvarēta segregācija.
Bet tas, ko dara Tramps, ved atpakaļ, uz kādu XIX gadsimtu.
Tādēļ nekādi nevaru piekrist apgalvojumam, ka viņš grauj kaut ko nevajadzīgu.
Vēl ir tēze, ka pats Tramps nav slimība, bet demokrātijas slimības izpausme. Kura vienalga jāārstē.
Protams, viņš neparādījās nejauši, bet es teiktu citādi. Tramps ir atbilde uz daļas amerikāņu sabiedrības pieprasījumu.
Vismaz vairākiem desmitiem miljoniem vēlētāju ir ultralabēji uzskati. Daudzi no viņiem pirms Trampa parādīšanās vispār nebalsoja.
To ir viegli pārbaudīt, salīdzinot, cik balsu vēlēšanās saņēma Tramps un cik pirms viņa ieguva republikāņu prezidenta amata kandidāti Mits Romnijs (2012. gadā – red.), Bušs jaunākais, Bušs vecākais.
Tādējādi ir skaidri redzams, ka Tramps piesaistījis apmēram divdesmit miljonus amerikāņu. Pirms tam viņi uz vēlēšanām negāja, jo neredzēja savu kandidātu. Bet Tramps viņiem par tādu kļuva, vienlaikus saglabājot lielu daļu agrākā republikāņu elektorāta.
Kā piemēru labumam, kādu dod Tramps, min situāciju NATO, sakot, ka neviens nebūtu spējis tā panākt tik lielu izdevumu palielināšanu militārajām vajadzībām. Un vispār – uzņemties lielāku atbildību par alianses darbību.
Tas neatbilst patiesībai. Lēmums par to, ka NATO valstīm jāatvēl 2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) aizsardzībai, tika pieņemts 2014. gadā NATO samitā Velsā. Tramps tad vēl nemaz negatavojās kandidēt prezidenta vēlēšanās. Bet
vienošanās par aizsardzības finansējuma palielināšanu līdz 5 % no IKP tika pieņemta jau pirms tam, kad Tramps kļuva par prezidentu otro reizi. Vienkārši oficiāli to apstiprināja NATO samitā jau Trampa 2.0 laikā. Tādēļ domāju, ka nekādu viņa nopelnu tajā nav.
Tas notika pirmām kārtām tāpēc, ka alianses Eiropas valstis pašas apzinājās pieaugošos draudus Krievijas agresijas pret Ukrainu dēļ.
Rīga man nav sveša pilsēta, Latvija nav sveša valsts
Kāda ASV, pašreizējā Baltajā namā ir attieksme pret Baltijas valstīm un to drošības jautājumiem?
Nekādas īpašas attieksmes nav. Tas ir, tā ir tāda pati kā kopumā NATO. Kā teikts "Projektā 2025" un Nacionālās drošības stratēģijā, Savienotās Valstis mazāk nodarbosies ar Eiropas drošību, tai pašai par to ir jāparūpējas, bet ASV "nepieciešamības gadījumā" nodarbosies ar Eiropas kodoldrošību.
Valsts sekretārs Marko Rubio ir paziņojis, ka Savienotās Valstis negatavojas mainīt savu lomu NATO. Un tas jau ir pozitīvs signāls. Jo 2029. gadā vara ASV mainīsies.
Ceru, ka nākamais prezidents un viņa administrācija, lai kas viņi nebūtu – demokrāti, republikāņi –, atgriezīsies pie tradicionālās amerikāņu ārpolitikas, kurā Eiropas sabiedrotie, to vidū Baltijas valstis, ASV ir ļoti svarīgi.
Starp citu, gribu pateikt, ka Rīga man nav sveša pilsēta, bet Latvija nepavisam nav sveša valsts. Gluži pretēji!
Ļoti interesanti. Pastāstiet, kā tā?
Mana tēva māsa kopā ar vīru daudzus gadus dzīvoja Latvijā. Viņi bija inženieri no Ukrainas. 50. gadu beigās, pēc augstskolas beigšanas, viņus sadalē nosūtīja uz Rīgu strādāt dažādos projektēšanas institūtos. Viņi ļoti mīlēja Latviju, iemācījās valodu, pateicās liktenim par to, ka nonākuši tieši tur.
Es bieži braucu pie viņiem un viņu dēla, mana brālēna. Braucu pa Latviju, sarunājos ar cilvēkiem. Vairākas reizes esmu bijis Rīgā arī pēc neatkarības atjaunošanas. Diemžēl tagad šie mani radinieki vairs nav šaisaulē…
Lūdzu, nododiet manus sveicienus visiem Latvijā. Tā ir man tuva valsts, jūtu garīgu tuvību ar to. Ļoti gribu, lai Latvija vienmēr būtu brīva un veiksmīga.
Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nepieņem Ukrainu un ukrainiskumu
Noslēgumā vēl nedaudz par personīgo. Ielūkojos jūsu "Facebook" profilā. Piesaistīja uzmanību kāda 2024. gada fotogrāfija, kurā jūs smaidot stāvat pie ieejas universitātē. Kā saprotu, Užhorodas universitātē.
Jā, esmu uzaudzis Užhorodā, mācījies Užhorodā, kļuvis par cilvēku Užhorodā. Un, kad aizbraucu uz turieni, tas vienmēr man kļūst par sentimentālu notikumu… Gandrīz katru semestri lasu lekcijas Užhorodas studentiem. Pēdējos gados šīs lekcijas notiek tiešsaistē, un tām pievienojas studenti no dažādām Ukrainas augstskolām.
Protams, daru to kā brīvprātīgais. Vadu arī aspirantus Užhorodas universitātē. Nesen mans aspirants aizstāvēja disertāciju par attēlu atpazīšanu ar neirotīklu palīdzību. Tas viss man ir ļoti svarīgi, tā ir liela manas dvēseles daļa, nespēju sevi bez tā iedomāties.
Bet kā bija dzīvot citās pilsētās un valstīs? Cik grūti bija saglabāt savu ukrainisko identitāti? Maskavā, kur jūs strādājāt padomju varas beigās, Eiropas valstīs?
Kas attiecas uz dzīves periodu Maskavā – tad es biju jauns, strādāju pie disertācijas. Atgriezos Ukrainā 1990. gadā, negaidot Padomju Savienības sabrukumu. Pēc tam, pirms nonācu Amerikā, pastrādāju dažās citās valstīs…
Visgrūtāk bija dzīvot Maskavā.
Kādēļ tā?
Jutos svešumā, burtiskā nozīmē. Lai gan es, protams, absolūti brīvi runāju krieviski, tomēr mani absolūti neuztvēra kā savējo… To iznāca just uz katra soļa. Lieta tāda, ka Krievijā nepieņem Ukrainu kā tādu. Un, šķiet, ka nekad nav pieņēmuši. Neteikšu, ka visi.
Nepareizi ir runāt par kādu tautu, ka tā visa ir slikta. Bet vairākumam Krievijas iedzīvotāju Ukraina nav pastāvējusi, un viņi uzskata, ka tai nav jāpastāv, tāpat kā ukrainiskumam kopumā.
Tieši tāpat – Krievijā ir ļoti izplatīts antisemītisms. Tādēļ tur man bija visgrūtāk palikt pašam. Tomēr es tam izgāju cauri un paliku tieši pats.
Bet citās valstīs palikt pašam ir diezgan vienkārši. Esmu pavadījis daļu mūža Beļģijā, Vācijā, Izraēlā, Somijā, zināmu laiku esmu lasījis lekcijas Japānā un Taivānā.
Vienkārši jāciena tauta, kuras vidū tu dzīvo, un tevi cienīs.
Lūk, jau divdesmit gadus esmu Amerikā. Tā ir emigrantu valsts, kurā visi var būt paši. Vienlaikus – kļūt par amerikāņiem, ASV pilsoņiem gan pēc pases, gan aktīvās pilsoniskās pozīcijas ziņā.